Latvijas Ziemassvētku monētu kolekcija
Sudraba jubilejas un apgrozības 1 Lats piemiņas monētas veltītas Ziemassvētkiem.
Domu laukumā jav stāv krašņa egle un tuvojoties Ziemassvētkie mēs nolēmam apkopot visas Latvijas piemiņas monētas ar Ziemassvētku motīviem. Mums ir paveicies, jo Latvijas Banka ir laidusi vairakas šāda veida monētas: vienu sudraba jubilejas latu monētu un dažas īpaša dizaina, ta saucamas 1 Lats piemiņas monētas, kuras mēs varam droši nosaukt par Latvijas Ziemassvēku monētam. Šis monētas var kļut par labu Ziemasvētku dāvānu vai suvenīru, īpaši ņemot verā to, kā jau 2014. gadā, ieviešot eiro mēs atvadījamies no Latu monētam. Monētas mēs apskatīsim hronoloģiskā secībā, sākot ar pirmo Ziemassvētku motīvu monētu kalto 2007. gadā - 1 Lats "Sniegavīrs"...
1 Lats "Sniegavīrs", 2007. gads
Ziemeļu puslodes rietumu kultūrā sniegavīrs ir Ziemassvētku un ziemas simbols, kas bieži attēlots Ziemassvētku apsveikuma kartītēs. Sniegavīru velšanas tradīcijas aizsākumi meklējami viduslaikos Eiropas pilsētu ielās. Kūstošs sniegs ir obligāts šā procesa priekšnoteikums. Sniegavīra rotāšanā ir daudzas gadiem veidotas metodes, parasti degunam izmantojot burkānu vai koka gabaliņu, acīm - ogles, pogām - akmentiņus vai zariņus, bet rokās liekot spieķi, nūju vai slotu. Par galvassegu bieži kļūst spainis vai katls, reizēm tiek lietotas arī pašu drānas.
Pasaulē vislielākais zināmais sniegavīrs tapis 1999. gada februārī ASV, bet prieku ikvienam, sevišķi bērniem, sagādā katrs sniegavīrs - gan tradicionālās formās veidots, gan pavisam mazs un tomēr dūšīgs. Sniegavīra aiziešana atstāj miklumu acīs un gaidpilnas pavasara nojautas.
Monētas reversā sniegavīrs ar šallīti ap kaklu un spaini cepures vietā tur rokā slotu kā sava čakluma un darbošanās prieka apliecinājumu.
Pasaulē vislielākais zināmais sniegavīrs tapis 1999. gada februārī ASV, bet prieku ikvienam, sevišķi bērniem, sagādā katrs sniegavīrs - gan tradicionālās formās veidots, gan pavisam mazs un tomēr dūšīgs. Sniegavīra aiziešana atstāj miklumu acīs un gaidpilnas pavasara nojautas.
Monētas reversā sniegavīrs ar šallīti ap kaklu un spaini cepures vietā tur rokā slotu kā sava čakluma un darbošanās prieka apliecinājumu.
1 Lats "Eglīte", 2009. gads
2009. gadā tika kaltas divas Ziemassvētku monētas ar eglītem - vienas parasta apgrozības 1 Lats piemiņas monēta "Eglīte" un sudraba jubilejas 1 Lats monēta "Ziemassvētku eglīte" (sk. zemāk).
Egles ir mūžzaļi skuju koki, kas veido piekto daļu no Latvijas mežiem. Egle aug līdz 120 gadiem un sasniedz 40 m augstumu. Lai gan tās mūža ilgums var pārsniegt 300 gadu, bieži vien eglītei lemti vien daži no tiem, bet arī iespēja dāvāt cilvēkiem daudz prieka. Saudzējot dabu, arvien biežāk svētku rotā tērpjam ne vairs mežā atrastas, bet gan speciāli audzētas vai pat mākslīgās eglītes.
Jau piecus gadu simtus Latvijā veidojusies un izkopta tradīcija greznot eglīti. Tiek uzturēti gan seno latviešu saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos, čigānos, kura sākas pēc Mārtiņiem un turpinās līdz pat Meteņiem, gan kristīgā Ziemassvētku gaidīšanas un svinēšanas tradīcija. Egle kristietībā simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvi, degošas sveces eglē - Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.
Rīgā par godu Kristus dzimšanai egle ar ziediem pirmo reizi izgreznota un sadedzināta pirms 1510. gada Vastlāvjiem. Par šo Melngalvju brālības aprakstīto notikumu jau vairākus gadus astoņās valodās liecina piemiņas plāksne Rātslaukuma bruģī. Šī informācija ietverta arī Lielbritānijā veidotajā Ziemassvētku arhīvā. Kristīgajā pasaulē Ziemassvētku eglītes tradīcija vispirms izplatījās vācu zemēs, tad Lielbritānijā, ASV un citur.
Svētku prieks, kas saistīts ar atvadām no vecā gada un ar jaunā gada sagaidīšanu, nes līdzi arī dvēselisku mieru un attīrīšanos. Tas dara mūs vienotus, liek vairāk rūpēties par katru, kam pietrūcis veiksmes. Eglīte ar spīguļiem un iedegtām svecītēm zaros ir simbols, kas palīdz rast kopīgu ceļu uz mieru, saticību un labu prātu.
Egles ir mūžzaļi skuju koki, kas veido piekto daļu no Latvijas mežiem. Egle aug līdz 120 gadiem un sasniedz 40 m augstumu. Lai gan tās mūža ilgums var pārsniegt 300 gadu, bieži vien eglītei lemti vien daži no tiem, bet arī iespēja dāvāt cilvēkiem daudz prieka. Saudzējot dabu, arvien biežāk svētku rotā tērpjam ne vairs mežā atrastas, bet gan speciāli audzētas vai pat mākslīgās eglītes.
Jau piecus gadu simtus Latvijā veidojusies un izkopta tradīcija greznot eglīti. Tiek uzturēti gan seno latviešu saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos, čigānos, kura sākas pēc Mārtiņiem un turpinās līdz pat Meteņiem, gan kristīgā Ziemassvētku gaidīšanas un svinēšanas tradīcija. Egle kristietībā simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvi, degošas sveces eglē - Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.
Rīgā par godu Kristus dzimšanai egle ar ziediem pirmo reizi izgreznota un sadedzināta pirms 1510. gada Vastlāvjiem. Par šo Melngalvju brālības aprakstīto notikumu jau vairākus gadus astoņās valodās liecina piemiņas plāksne Rātslaukuma bruģī. Šī informācija ietverta arī Lielbritānijā veidotajā Ziemassvētku arhīvā. Kristīgajā pasaulē Ziemassvētku eglītes tradīcija vispirms izplatījās vācu zemēs, tad Lielbritānijā, ASV un citur.
Svētku prieks, kas saistīts ar atvadām no vecā gada un ar jaunā gada sagaidīšanu, nes līdzi arī dvēselisku mieru un attīrīšanos. Tas dara mūs vienotus, liek vairāk rūpēties par katru, kam pietrūcis veiksmes. Eglīte ar spīguļiem un iedegtām svecītēm zaros ir simbols, kas palīdz rast kopīgu ceļu uz mieru, saticību un labu prātu.
1 Lats "Ziemassvētku eglīte", 2009. gads (averss)
|
Monētas reverss
|
Cilvēces daudzo simbolu vidū ir kāds, kas katru gadu aizkustina un dara svētbijīgas miljoniem siržu. Tā ir Ziemassvētku eglīte, kuras smarža, skaistums un miera pilnais laimes starojums piepilda dvēseles jau agrā bērnībā un pavada visu mūžu. Katru gadu decembrī, tuvojoties saulgriežiem un Kristus dzimšanas dienai, eglīti uzstāda pilsētu laukumos, tā grezno skatlogus un darba vietas, to liek goda vietā ļaužu mājokļos. Eglīte pulcina ap sevi ģimeni, vienojot bērnus un vecākus, mierina skumjus vientuļniekus un žilbina priekpilnos.
Godinot eglīti, to rotājam ar krāšņām mantiņām, lentēm un spīguļiem un tās zaros iededzinām svecītes. Zem eglītes liekam mīļas dāvanas bērniem, tuviniekiem un draugiem. Tās godam skan pantiņi un gaviles un virmo deju un rotaļu prieks. Un cilvēki saņem svētību - mieru, saticību un labu prātu.
Bet vai zinām, no kurienes šī tradīcija? Un vai tā tikai kristiešiem piederīga? Jo Kristus dzimtenei raksturīgs vienmēr bijis palmas zars. Ziemassvētku eglītes tradīciju, domājams, aizsācis Asīzes Francisks, kas 1222. gadā mežā izveidojis Jēzus dzimšanas skatu un pie silītes eglēs ielicis aizdegtas sveces. Rīgā par godu Kristus dzimšanai pirmoreiz ziediem izgreznota egle rotāja Melngalvju brālības Rīgas ielās rīkotu karnevālu Ziemassvētku sagaidīšanai un aizvadīšanai, kas noslēdzās ar šā Ziemassvētku koka sadedzināšanu 1510. gadā pirms Vastlāvju iestāšanās. Atvadīšanās no vecā un priecāšanās par jaunā gada iestāšanos Latvijā notiek, uzturot un kopjot gan seno latviešu, gan kristīgās Ziemassvētku tradīcijas. Saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos vai čigānos izsenis saistīti arī ar eglītes godāšanu, bet egle kristietībā simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvi, degošas sveces eglē - Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.
Kristīgajā pasaulē Ziemassvētku eglītes tradīcija vispirms pakāpeniski izplatījās vācu zemēs, kur jau 17. gadsimta sākumā bija pieņemts Ziemassvētkos nest mājās eglītes un rotāt tās ar papīra rozēm un āboliem. Tikai 19. gadsimtā šī tradīcija nostiprinājās Lielbritānijā, tad arī ASV un citur pasaulē.
Eglīte Ziemassvētkos daudziem nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai rituālu vai svētku dekoru. Tā ir vitalitātes un atdzimšanas simbols, kas cauri gadsimtiem turpina sniegt pasaulei vienojošu garīgu enerģiju, paust miera un vienotības ideju. Ar īpašu monētu Ziemassvētku eglīti godina arī Latvijas Banka.
Godinot eglīti, to rotājam ar krāšņām mantiņām, lentēm un spīguļiem un tās zaros iededzinām svecītes. Zem eglītes liekam mīļas dāvanas bērniem, tuviniekiem un draugiem. Tās godam skan pantiņi un gaviles un virmo deju un rotaļu prieks. Un cilvēki saņem svētību - mieru, saticību un labu prātu.
Bet vai zinām, no kurienes šī tradīcija? Un vai tā tikai kristiešiem piederīga? Jo Kristus dzimtenei raksturīgs vienmēr bijis palmas zars. Ziemassvētku eglītes tradīciju, domājams, aizsācis Asīzes Francisks, kas 1222. gadā mežā izveidojis Jēzus dzimšanas skatu un pie silītes eglēs ielicis aizdegtas sveces. Rīgā par godu Kristus dzimšanai pirmoreiz ziediem izgreznota egle rotāja Melngalvju brālības Rīgas ielās rīkotu karnevālu Ziemassvētku sagaidīšanai un aizvadīšanai, kas noslēdzās ar šā Ziemassvētku koka sadedzināšanu 1510. gadā pirms Vastlāvju iestāšanās. Atvadīšanās no vecā un priecāšanās par jaunā gada iestāšanos Latvijā notiek, uzturot un kopjot gan seno latviešu, gan kristīgās Ziemassvētku tradīcijas. Saulgriežu rituāli ar iešanu ķekatās, budēļos vai čigānos izsenis saistīti arī ar eglītes godāšanu, bet egle kristietībā simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, Kristus dāvāto cerību uz mūžīgu dzīvi, degošas sveces eglē - Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.
Kristīgajā pasaulē Ziemassvētku eglītes tradīcija vispirms pakāpeniski izplatījās vācu zemēs, kur jau 17. gadsimta sākumā bija pieņemts Ziemassvētkos nest mājās eglītes un rotāt tās ar papīra rozēm un āboliem. Tikai 19. gadsimtā šī tradīcija nostiprinājās Lielbritānijā, tad arī ASV un citur pasaulē.
Eglīte Ziemassvētkos daudziem nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai rituālu vai svētku dekoru. Tā ir vitalitātes un atdzimšanas simbols, kas cauri gadsimtiem turpina sniegt pasaulei vienojošu garīgu enerģiju, paust miera un vienotības ideju. Ar īpašu monētu Ziemassvētku eglīti godina arī Latvijas Banka.
Monēta "Ziemassvētku eglīte" 2010. gadā Krievijas numismātikas publikāciju izdevniecības Watermark konkursā Монетное созвездие saņēma diplomu nominācijā "Gada sudraba monēta".
1 Lats "Piparkūku sirds", 2011. gads
Latvijas apgrozības 1 Lats "Piparkūku sirds", 2011. gads. Katra saimniece zina, ka piparkūku mīkla jāgatavo labu brīdi pirms Ziemassvētkiem, lai tā iestāvētos un katrs miltumiņš uzsūktu sevī raibo garšvielu buķeti, bez kuras šis svētku kārums nav iedomājams.
Turklāt tikpat svarīgas kā recepte gatavošanas procesā ir arī labas domas, gaiša svece un sirsnīgs, uzticams sabiedrotais garšvielu smalcināšanai un mīklas degustēšanai. Ievērojot visus nosacījumus, cepšanas laiks būs iedvesmas pilns un mājīgs un pašas piparkūkas – bezgala gardas.
Piparkūkas ir unikāls kārums. Grūti iedomāties citu konditorejas izstrādājumu, kuru var pagatavot, izmantojot tik daudz dažādu recepšu. Tās ceptas jau gadu tūkstošiem, un katrai saimniecei padomā savi noslēpumi. Lielas, mazas, karaliski greznotas un pavisam vienkāršas, mīļiem vārdiem aprakstītas vai mīļumu pašas sevī nesošas – tās uzrunā gandrīz katru un rada svētku sajūtu arī tad, ja Ziemassvētku eglītes un pārējo šiem svētkiem raksturīgo atribūtu tuvumā nav, un pat tad, ja no pipariem palicis tikai vārds, kas savulaik aptvēra visas svešzemju garšvielas.
Piparkūku sirds, protams, ir visu piparkūku karaliene un ne tikai Ziemassvētkos. Daudzi romantiski stāsti sākušies ar smaržīgu piparkūku sirdi gadatirgos un citās sanākšanās, kur tā palīdzējusi uzrunāt iecerēto, kad vārdi šķituši par skaļu. Piparkūku sirds kā pateicība par labu darbu vai atbalstu un arī svētku rotājums, pašdarināts prieks un mākslinieka iedvesmas izpausme. Mēs katrs esam aizkustināti, saņemot mīļu roku dāvātu no piparkūku mīklas radīto kārumu, kurš liek sajust ko vairāk par garšīgu našķi. Un savā reizē ne mazāk aizkustināti jūtamies, tādu dāvādami.
Turklāt tikpat svarīgas kā recepte gatavošanas procesā ir arī labas domas, gaiša svece un sirsnīgs, uzticams sabiedrotais garšvielu smalcināšanai un mīklas degustēšanai. Ievērojot visus nosacījumus, cepšanas laiks būs iedvesmas pilns un mājīgs un pašas piparkūkas – bezgala gardas.
Piparkūkas ir unikāls kārums. Grūti iedomāties citu konditorejas izstrādājumu, kuru var pagatavot, izmantojot tik daudz dažādu recepšu. Tās ceptas jau gadu tūkstošiem, un katrai saimniecei padomā savi noslēpumi. Lielas, mazas, karaliski greznotas un pavisam vienkāršas, mīļiem vārdiem aprakstītas vai mīļumu pašas sevī nesošas – tās uzrunā gandrīz katru un rada svētku sajūtu arī tad, ja Ziemassvētku eglītes un pārējo šiem svētkiem raksturīgo atribūtu tuvumā nav, un pat tad, ja no pipariem palicis tikai vārds, kas savulaik aptvēra visas svešzemju garšvielas.
Piparkūku sirds, protams, ir visu piparkūku karaliene un ne tikai Ziemassvētkos. Daudzi romantiski stāsti sākušies ar smaržīgu piparkūku sirdi gadatirgos un citās sanākšanās, kur tā palīdzējusi uzrunāt iecerēto, kad vārdi šķituši par skaļu. Piparkūku sirds kā pateicība par labu darbu vai atbalstu un arī svētku rotājums, pašdarināts prieks un mākslinieka iedvesmas izpausme. Mēs katrs esam aizkustināti, saņemot mīļu roku dāvātu no piparkūku mīklas radīto kārumu, kurš liek sajust ko vairāk par garšīgu našķi. Un savā reizē ne mazāk aizkustināti jūtamies, tādu dāvādami.
1 Lats "Zvaniņi", 2012. gads
Latvijas apgrozības 1 Lats "Ziemassvētku zvaniņi", 2012. gads
Zvanu skaņas cilvēki pazinuši jau senos laikos. Pagānu tautas šķindinājušas zvanus, lai tumšajās rudens un ziemas naktīs aizbaidītu ļaunos garus. Izplatoties kristietībai, baznīcu zvanus sāka izmantot, lai paziņotu par kaut ko nozīmīgu – briesmu tuvošanos, svinību sākumu, cilvēka piedzimšanu vai nāvi un citiem svarīgiem notikumiem.
Vēlāk gan zvanu skaņas kļuva drīzāk par svinību, nevis briesmu vēstītājām, un īpaši tās saistās ar Ziemassvētku laiku. Lielbritānijā karalienes Viktorijas valdīšanas laikā ļaudis nelielus zvaniņus izmantoja Ziemassvētku korāļu pavadījumam, jo tie bija vieglāki un lētāki nekā tradicionālie mūzikas instrumenti.
Egles rotā ar Ziemassvētku gaismiņām (sākotnēji tās bija sveces), vītnēm un vizuļiem, rotājumiem, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām (pirmās Ziemassvētku egles savulaik tika rotātas ar āboliem, riekstiem, cukura gabaliņiem un piparkūkām). Arī zvaniņi kļuva par šādu rotājumu visā pasaulē. Piemēram, Libērijā, kur visbiežāk mājās tiek rotāti palmas zari, tajos tiek iekārti tieši zvaniņi. Ziemassvētku zvaniņi līdz ar citiem zvanu veidiem mūsdienās ir daudzu muzeju kolekciju sastāvdaļa. Īpaši minams Vaskikello zvanu muzejs (Somija), kur eksponēto zvanu skaits jau pārsniedzis 1 500.
Ziemassvētku laikā zvani mūs uzrunā dažādās balsīs. Klusi nošķind zvaniņš Ziemassvētku egles zarā, skujiņai nokrītot, un svecīšu atspulgi liek spožāk iemirdzēties arī bērnu acīm. Populārajā dziesmā Jingle Bells zirga zvaniņi skan draiski un pārgalvīgi. Arī Vilis Plūdons jauku Ziemassvētku vakaru, kad sniegā tīti mežs un lauks, saista ar jautrām un dzidrām zvaniņa skaņām. Savukārt Jānim Porukam ".. maigi dziedot, pulksten's skan .." un liek pašam sev jautāt: ".. vai varēšu es mūžīgi tāds skaidrs būt?" Bet baznīcas zvani cēli un svinīgi vēsta par Dieva dēla piedzimšanu miljardiem kristīgo cilvēku visā pasaulē. Taču, lai kāda būtu šo zvanu skaņa, vēstījums ir viens – pasaulē nāk gaisma un laiks valdīt priekam.
Zvanu skaņas cilvēki pazinuši jau senos laikos. Pagānu tautas šķindinājušas zvanus, lai tumšajās rudens un ziemas naktīs aizbaidītu ļaunos garus. Izplatoties kristietībai, baznīcu zvanus sāka izmantot, lai paziņotu par kaut ko nozīmīgu – briesmu tuvošanos, svinību sākumu, cilvēka piedzimšanu vai nāvi un citiem svarīgiem notikumiem.
Vēlāk gan zvanu skaņas kļuva drīzāk par svinību, nevis briesmu vēstītājām, un īpaši tās saistās ar Ziemassvētku laiku. Lielbritānijā karalienes Viktorijas valdīšanas laikā ļaudis nelielus zvaniņus izmantoja Ziemassvētku korāļu pavadījumam, jo tie bija vieglāki un lētāki nekā tradicionālie mūzikas instrumenti.
Egles rotā ar Ziemassvētku gaismiņām (sākotnēji tās bija sveces), vītnēm un vizuļiem, rotājumiem, kas izgatavoti no putnu spalvām un olām, salmiem, smilgām, augļiem, dārzeņiem un ogām (pirmās Ziemassvētku egles savulaik tika rotātas ar āboliem, riekstiem, cukura gabaliņiem un piparkūkām). Arī zvaniņi kļuva par šādu rotājumu visā pasaulē. Piemēram, Libērijā, kur visbiežāk mājās tiek rotāti palmas zari, tajos tiek iekārti tieši zvaniņi. Ziemassvētku zvaniņi līdz ar citiem zvanu veidiem mūsdienās ir daudzu muzeju kolekciju sastāvdaļa. Īpaši minams Vaskikello zvanu muzejs (Somija), kur eksponēto zvanu skaits jau pārsniedzis 1 500.
Ziemassvētku laikā zvani mūs uzrunā dažādās balsīs. Klusi nošķind zvaniņš Ziemassvētku egles zarā, skujiņai nokrītot, un svecīšu atspulgi liek spožāk iemirdzēties arī bērnu acīm. Populārajā dziesmā Jingle Bells zirga zvaniņi skan draiski un pārgalvīgi. Arī Vilis Plūdons jauku Ziemassvētku vakaru, kad sniegā tīti mežs un lauks, saista ar jautrām un dzidrām zvaniņa skaņām. Savukārt Jānim Porukam ".. maigi dziedot, pulksten's skan .." un liek pašam sev jautāt: ".. vai varēšu es mūžīgi tāds skaidrs būt?" Bet baznīcas zvani cēli un svinīgi vēsta par Dieva dēla piedzimšanu miljardiem kristīgo cilvēku visā pasaulē. Taču, lai kāda būtu šo zvanu skaņa, vēstījums ir viens – pasaulē nāk gaisma un laiks valdīt priekam.
Latvijas kolekcijas eiro monētas ar Ziemassvētku motiviem
Vienu no ši (2014.) gada Latvijas Bankas sudraba kolekcijas eiro monētam dalēji arī var pieskaitīt pie Ziemassvētku monētam, jo tajā ir attēlots Salavecis. Tas ir Latvijas sudraba 5 eiro "Gadskārtu monēta" veltīta latviešu tautas tradīcijām - četrām gadskārtām un tajās veicamajiem darbiem un svinamajiem svētkiem (tajā skaitā arī Ziemassvētkiem). Manuprāt arī skaista monēta:
|
|
Un kura no Ziemassvētkiem veltītas Latvijas monētam patīk jums vislabāk?
Avots: bank.lv
Reklāma lai atbalstītu mūsu mājas lappu. Paldies!
|
|
