Latvijas sudraba 5 eiro monēta "Baltā grāmata", 2014. gads
Latviešu rakstniekam, romānistam un gleznotājam, Neatkarīgo mākslinieku vienības biedram un priekšsēdētājam Jānim Jaunsudrabiņām, veltīta eiro monēta. Informācija atjaunota 02/02/2015
Latvijas Banka otrdien, 17. jūnijā, laiž apgrozībā Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajai grāmatai" veltītu 5 eiro sudraba kolekcijas monētu. Monētas māksliniece ir Sandra Krastiņa, tā kalta Nīderlandes kaltuvē Koninklijke Nederlandse Munt. Uz monētas redzams grāmatas vāka atveids un Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" ilustrācijas. Monētas cena Latvijas Bankā 51.65 eiro.
|
Monētas priekšpuse (averss) Mākoņiem rotāta grāmatas vāka atveids, tā labajā malā no augšas uz leju uzraksts LATVIJAS REPUBLIKA, augšpusē no kreisā stūra slīpi uz leju gadskaitlis 2014; kvadrātveida fonā Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" ilustrācijas – bērzu ieskautas lauku mājas – atveids, monētas lejasdaļā pa labi – uzraksts "5 euro". Vairāk par Latvijas jubilejas monētu daudzstūru formas monētam lastiet mūsū apskata šeit. |
|
Monētas aizmugure (reverss) Grāmatas vāka atveids, tā centrā – nosaukums "Baltā grāmata" gotiskajā rakstā un gadskaitlis 1914, kvadrātveida fonā Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" ilustrācijas atveids – saules apspīdēts zēns; monētas lejasdaļā – Jāņa Jaunsudrabiņa paraksta faksimils. Monētas josta Gluda. Nominālvērtība: 5 eiro Svars: 25.80 g, forma: daudzstūris Metāls: 925º sudrabs, kvalitāte: proof Tirāža - 5000 monētas Kalta 2014. g. Koninklijke Nederlandse Munt (Nīderlande) Māksliniece: Sandra Krastiņa |
|
|
Monētu šobrīdeja pirkšānas un pārdošanas cena (atjaunots: 01/09/2015):
Sākumcena Latvijas Bankā: 51.65 EUR
|
|
PAR JĀNI JAUNSUDRABIŅU
Divu mūzu kalps Jānis Jaunsudrabiņs dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas pagasta Krodziņos kalpu ģimenē. Mācījies Neretas Riekstiņu pagastskolā (1886-1892), Panemunes krievu skolā (1892-1893), beidzis Vecsātu zemkopības skolu (1897).
Ielūkojoties Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves stāstā, nevar nepamanīt, ka abām savām mīlestībām - rakstniecībai un glezniecībai - viņš veltījis gandrīz vienlīdz daudz laika. J. Jaunsudrabiņa vēlme rakstīt un gleznot bijusi jūtama jau agrā jaunībā. No 1897. gada līdz 1899. gadam, strādādams par muižas pārvaldnieku, viņš centies radīt pats savu gleznošanas stilu un vienu no saviem pirmajiem darbiem uzdāvinājis baronam. Barons ar muižkungu nolēmuši, ka gleznā tēlota izžauta veļa, bet Jaunsudrabiņš esot zīmējis debesis ar mākoņiem. Taču censonis nebūt nav metis otu kaktā, bet 1899. gadā devies uz Rīgu mācīties V. Blūma mākslas skolā. 1905. gadā aizbraucis uz Minheni papildināties glezniecībā, bet tūlīt pēc atgriešanās sarīkojis savu pirmo gleznu izstādi; savukārt pirmais dzejolis Ziemas nakts 1896. gadā publicēts laikrakstā Latviešu Avīzes.
1907. gadā laikrakstā Latvija publicētais stāsts Vēja ziedi atnesa rakstniekam pirmos panākumus. Jau šajā stāstā iezīmējas daudzas rakstnieka tēlojuma īpatnības - stila vienkāršība un gleznainība. Gadsimtu mijā, kad daudzi rakstnieki centās specializēties dzejā, drāmā vai romānā, Jaunsudrabiņš viegli pāriet no vienas daiļliteratūras formas uz citu. 1922. gadā presē iespiesti pirmie Baltās grāmatas tēlojumi, izdota arī Jaunsudrabiņa triloģijas Aija pirmā daļa. 1914. gadā viņš sarakstījis vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem - triloģijas Aija otro daļu - Atbalss, bet trešo daļu Ziema izdeva tikai 1925. gadā. Aija izceļas ar episku plašumu, sirsnīgu vēstījumu, psiholoģiski smalki veidotiem raksturiem un spilgtu tautas dzīves tēlojumu. Pirmais J. Jaunsudrabiņa dzejoļu krājumsDzejoļi iznāca 1911. gadā, bet otrais krājums Dziesminieks - pēc gada.
Viens no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras darbiem ir Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības atmiņu tēlojums Baltā grāmata (1914-1921) ar savdabīgiem autora zīmējumiem. Mākslinieks uzskatāms par vienu no latviešu bērnu grāmatu ilustrēšanas mākslas pamatlicējiem.
1915. gadā Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, kur guva daudz literāru un glezniecisku ierosmju, kas vēlāk atspoguļojās stāstu krājumos Kaukāzs (1920), Gredzens (1921), romānā Nāves deja(1924), viņš arī daudz gleznojis un sarīkojis trīs savu darbu skates. 1919. gadā J. Jaunsudrabiņš bija viens no mākslinieku biedrības Neatkarīgo mākslinieku vienība dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. Laikā no 1918. gada līdz 1936. gadam J. Jaunsudrabiņš sarakstījis tēlojumu krājumu Senā sēta (1918), Ar makšķeri (1921), Skolā (1923), romānus Jaunsaimnieks un velns (1933) un Neskaties saulē (1936). Trešajā dzejoļu krājumā Dzejas (1921), kas ir visplašākais viņa dzejoļu kopojums, publicēta dabas un filozofisko pārdomu lirika. Glezniecības studiju nolūkos rakstnieks ceļojis uz Franciju un Itāliju. 1921. un 1927. gadā sarīkojis personālizstādes Rīgā; gleznojis galvenokārt reālistiskas studijveida ainavas klusinātā krāsu gammā, ziedus, reizēm - portretus, zīmējis vākus daudzām savām un citu rakstnieku grāmatām.
1907. gadā laikrakstā Latvija publicētais stāsts Vēja ziedi atnesa rakstniekam pirmos panākumus. Jau šajā stāstā iezīmējas daudzas rakstnieka tēlojuma īpatnības - stila vienkāršība un gleznainība. Gadsimtu mijā, kad daudzi rakstnieki centās specializēties dzejā, drāmā vai romānā, Jaunsudrabiņš viegli pāriet no vienas daiļliteratūras formas uz citu. 1922. gadā presē iespiesti pirmie Baltās grāmatas tēlojumi, izdota arī Jaunsudrabiņa triloģijas Aija pirmā daļa. 1914. gadā viņš sarakstījis vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem - triloģijas Aija otro daļu - Atbalss, bet trešo daļu Ziema izdeva tikai 1925. gadā. Aija izceļas ar episku plašumu, sirsnīgu vēstījumu, psiholoģiski smalki veidotiem raksturiem un spilgtu tautas dzīves tēlojumu. Pirmais J. Jaunsudrabiņa dzejoļu krājumsDzejoļi iznāca 1911. gadā, bet otrais krājums Dziesminieks - pēc gada.
Viens no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras darbiem ir Jāņa Jaunsudrabiņa bērnības atmiņu tēlojums Baltā grāmata (1914-1921) ar savdabīgiem autora zīmējumiem. Mākslinieks uzskatāms par vienu no latviešu bērnu grāmatu ilustrēšanas mākslas pamatlicējiem.
1915. gadā Jānis Jaunsudrabiņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, kur guva daudz literāru un glezniecisku ierosmju, kas vēlāk atspoguļojās stāstu krājumos Kaukāzs (1920), Gredzens (1921), romānā Nāves deja(1924), viņš arī daudz gleznojis un sarīkojis trīs savu darbu skates. 1919. gadā J. Jaunsudrabiņš bija viens no mākslinieku biedrības Neatkarīgo mākslinieku vienība dibinātājiem un tās pirmais priekšsēdētājs. Laikā no 1918. gada līdz 1936. gadam J. Jaunsudrabiņš sarakstījis tēlojumu krājumu Senā sēta (1918), Ar makšķeri (1921), Skolā (1923), romānus Jaunsaimnieks un velns (1933) un Neskaties saulē (1936). Trešajā dzejoļu krājumā Dzejas (1921), kas ir visplašākais viņa dzejoļu kopojums, publicēta dabas un filozofisko pārdomu lirika. Glezniecības studiju nolūkos rakstnieks ceļojis uz Franciju un Itāliju. 1921. un 1927. gadā sarīkojis personālizstādes Rīgā; gleznojis galvenokārt reālistiskas studijveida ainavas klusinātā krāsu gammā, ziedus, reizēm - portretus, zīmējis vākus daudzām savām un citu rakstnieku grāmatām.
|
J. Jaunsudrabiņš daudz tulkojis no dažādām svešvalodām, ievērojamākie tulkotie darbi ir K. Hamsuna Pāns (1906), G. de Mopasāna Mīlulis (1924).
1944. gadā J. Jaunsudrabiņš devās bēgļu gaitā uz Vāciju, trimdā sarakstījis darbus Bez pajumtes (1946), Zaļā grāmata (1951). Jānis Jaunsudrabiņš miris 1962. gadā 28. augustā Kērbekā, Vācijā, tur arī apbedīts. 1977. gada 13. septembrī pārbedīts Neretas pagasta Ķišku kapos, kur tai pašā gadā uzstādīts Ojāra Feldberga veidots kapa piemineklis (2000). |
ILUSTRĀCIJAS JĀŅA JAUNSUDRABIŅA "BALTAJAI GRĀMATAI
Nu jau daudzas latviešu paaudzes arvien jaunos izdevumos kopš mazotnes pavadījis nedalāms literārās jaunrades un ilustrāciju mākslas kopdarbs – rakstnieka un mākslinieka Jāņa Jaunsudrabiņa (1877–1962)
"Baltā grāmata" (1. d., Rīga: "Dzirciemnieki", 1914; 2. d., Rīga: "Valters un Rapa", 1921), kuras apakšvirsraksts "Simts tēlojumu vārdos un līnijās" norāda uz autora zīmējumiem kā autobiogrāfiskā vēstījuma līdzveidotāju. "Tik dziļu bērnu psihes izpratni, atveidotu kristalizētās, bērniem saprotamās formās, nav uzrādījis vēl neviens latvju zīmētājs," 1925. gadā rakstīja mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, pasludinādams "Balto grāmatu" par bērnu literatūras ilustrēšanas augstāko sasniegumu Latvijā.
Vairāk ilustrācijas Jus varat apskatīt letonika.lv mājaslappas sadaļā "Baltā grāmata"
Meklēt atbilstošāko veidolu iecerētajam vārdu un līniju apvienojumam palīdzēja ne tikai Jaunsudrabiņa agrās zēnības atmiņas, bet arī nopietni bērnu zīmējumu valodas un rotaļu pasaules vērojumi. Lineāras izteiksmes izvēli noteica apsvērums, ka "zīmējumā ir vieglāk atsvabināties no smagās īstenības un piegriezties stilizācijai", kas ir "atkāpšanās no parastajām, dabīgajām formām, lai to pašu izteiktu [..] koncentrētā veidā". Autors strādāja ar pārliecību, ka "bērnam nevajag ilūzijas, bet gan ierosinājuma", kas atšķirībā no Jāņa Roberta Tillberga krāšņajām ilustrācijām Annas Brigaderes pasakai "Misiņbārdis un stiprais kalps" (1913) atstātu brīvu telpu iztēlei.
|
Jānis Jaunsudrabiņš piedzima Sēlijā, Neretas pagasta kalpu ğimenē. Kad viņš pēc mācībām Vecsātu zemkopības skolā strādāja par Smuku muižas pārvaldnieku, jauneklī modās vēlme kļūt par gleznotāju; tā noveda vispirms Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā (1899–1904), bet pēc tam pie Alekseja Javļenska Minhenē (1905) un Lovisa Korinta Berlīnē (1908–1909). Latvijas mākslas dzīvē Jaunsudrabiņš piedalījās arī kā kritiķis un 1914. gadā publicēja pirmo vēsturiska nacionālās mākslas attīstības pārskata mēģinājumu. Viņa glezniecība, kurā valdīja ikdienišķi impresionistisks reālisms, nozīmes ziņā nevar mēroties ar literāro veikumu, turpretī jau laikabiedri par īpašu vērtību atzina "Baltās grāmatas" zīmējumus.
|
 |
Ilustrāciju oriģināli 1914. – 1916. gadā bija aplūkojami vairākās latviešu mākslas izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā. Mūsdienās daži no tiem ir saglabāti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā.
Pols Gogēns savulaik aicināja Rietumu civilizāciju atgriezties no Partenona zirgiem pie bērnudienu šūpuļzirdziņa. Jaunsudrabiņš šajā ceļā nevilšus nokļuva pat soli tālāk, kur "tirgū pirktais papes zirgs guļ nomaļis un bērni spēlējas ar pašu taisītajiem", jo "cik skaistas govis un zirgi taču ir vienkārši kociņi". Pateicoties šai izpratnei, iespēja ar bērna acīm vārdu un līniju saskaņā atklāt "Baltās grāmatas" Mūsmāju pasauli uzrunā un bagātina arī citā vidē un laikmetā izaugušos mūsdienu cilvēkus.
Pols Gogēns savulaik aicināja Rietumu civilizāciju atgriezties no Partenona zirgiem pie bērnudienu šūpuļzirdziņa. Jaunsudrabiņš šajā ceļā nevilšus nokļuva pat soli tālāk, kur "tirgū pirktais papes zirgs guļ nomaļis un bērni spēlējas ar pašu taisītajiem", jo "cik skaistas govis un zirgi taču ir vienkārši kociņi". Pateicoties šai izpratnei, iespēja ar bērna acīm vārdu un līniju saskaņā atklāt "Baltās grāmatas" Mūsmāju pasauli uzrunā un bagātina arī citā vidē un laikmetā izaugušos mūsdienu cilvēkus.
Avoti: wikipedia.org, letonika.lv, kulturaskanons.lv, bank.lv
Reklāma lai atbalstītu mūsu mājaslappu
